Olivetti SX20

PIRMSĀKUMS

Matīss Kūlis / 09.01.2016.

REIZ SENSENOS LAIKOS

Pirmo reizi datoru jeb kā toreiz to dēvēja – kompjūteru – ieraudzīju Lielupes vidusskolā, iespējams pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Tie bija slavenie, Padomju Savienībā ražotie datori Электроника БК, kuri tautas valodā tika mīļi dēvēti par Bekām. Tiesa gan, toreiz mūs, mazo klašu skolēnus, pie šīm brīnumu mašīnām nelaida un, godīgi sakot, zaļo rakstzīmju jūklis to melnajos ekrānos neizraisīja vēlmi ar tiem tuvāk iepazīties. Šīs skaļi dīcošās kastes man drīzāk atgādināja elektroniskus kases aparātus un nenāca ne prātā, ka dators kādreiz varētu kļūt par vienu no galvenajiem mākslinieku darba instrumentiem.

Taustāmāka pieredze ar datoriem vēlāk izvērsās Bulduru šautuvē (kuras ēka tur atrodas vēl šobaltdien) astoņdesmito gadu beigās, kur bija atvestas pāris, ja nemaldos, Atari videokonsoles, kas bija pieslēgtas pie televizoriem. Kad izdevās sagrabināt kādas kapeikas, mēs ar klasesbiedriem devāmies turp spēlēt aizraujošas videospēles. Spēle, kas visvairāk ir palikusi atmiņā, ir "River Raid" (1982), kur skatienā no augšas jāvada lidmašīna un jāsašauj dažādi objekti. Tiesa gan, toreiz šīs iekārtas drīzāk uztvērām kā elektroniskas "spēļmašīnas", nevis datorus.

Protams, nevar nepieminēt arī leģendārās kabatas elektroniskās spēles (tā laika nosaukums – mikroprocesora elektronspēles, kas faktiski, no tehnoloģiskā viedokļa arī bija datori) un kuras tolaik bija katra skolēna sapnis. Pazīstamākās no tām – "Autoslaloms" (Автослалом), "Nu pagaidi" (Ну, погоди!) un Hokejs (Хоккей). Runājot par spēli "Nu pagaidi", kurā bija jāpaspēj noķert no lecektīm ripojošās vistu olas, es visvairāk atceros variantu ar Padomju Savienībai nedraudzīgo Mikimausi, taču vēlāk tas tika nomainīts ar slaveno padomju hipiju-palaidni vilku. Kādreiz skolā arī to dabūju paspēlēt, taču man personīgi šāda rotaļlieta gāja secen, jo tā bija totāla deficīta prece.

"Lietas, kas padara mani atšķirīgu, ir lietas, kas mani veido."
VINNIJS PŪKS
Vinnijs Pūks (Winnie the Pooh) – slavens lācis, galvenais varonis angļu rakstnieka Alana Aleksandra Milna (Alan Alexander Milne, 1882-1956) daiļradē.

PAŠAM SAVS!

Tas notika 1993. gadā – mans tēvs bija darba darīšanās Maincas universitātē Vācijā, no kurienes, neko sliktu nenojauzdams, atveda datoru. To viņam kāds vācu kolēģis bija ieteicis iegādāties kā "ērtāku" rakstāmmašīnu. Atceros kā šobaltdien, kā mēs visa ģimene to izpakojām lielajā istabā uz žurnālu galdiņa. Tad apmulsuši sēdējam tam apkārt, un tēvs demonstratīvi nospieda datora ieslēgšanas pogu. Sākumā ieplaiksnījās zaļa indikatora gaismiņa, tad maigi nokurkstēja cietais disks, ekrānā parādījās gaiši zilais Windows sākumekrāns un gaisā novirmoja patīkami elektrizēta jaunas plastmasas smarža. To sajūtu droši vien varētu pielīdzināt tai, kādu pārdzīvotu džungļu cilvēks pirmo reizi ieraugot lidojošo šķīvīti. Tas bija itāļu dators Olivetti SX-20, ar Intel 386 processoru, 42MB cieto disku, 1MB operatīvo atmiņu, 265KB video atmiņu, VGA monitoru ar apaļīgu displeja ekrānu, un tajā bija instalēta Microsoft Windows 3.1 operētājsistēma vācu valodā. Smieklīgi, bet no tiem laikiem es diezgan labi pārzinu vācu valodas datorterminoloģiju. Starp citu, vienīgais, kas no šī datora ir saglabājies, ir klaviatūra, ar kuru es šobrīd rakstu šo tekstu (attēls raksta ievadā).

Turklāt atklājums, ka datorā ir programmiņa, ar kuras palīdzību varēja zīmēt (Microsoft Paint), mani padarīja burtiski traku – par kaut ko tādu es pat dzirdējis nebiju! Atceros, ka tolaik vienmēr, kad braucu mājās no skolas, vilcienā domāju, ko šovakar zīmēšu "Paintā". Atceros, ka toreiz kāds mans paziņa no mākslas aprindām jautāja: "Kas notiek, kad Painta paletē iztērējas krāsas?" Vai tās esot jāpērk?

Kad vietējā Jūrmalas bibliotēkā meklēju kaut ko saistībā ar datoriem, atradu leģendāro Bruno Martuzāna grāmatu "Kā Pēcis Beiskāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja" (1986). Tobrīd es, protams, nevarēju iedomāties, ka kādreiz Martuzāns būs mans kolēģis LU Matemātikas un informātikas institūtā. Tāpat interesanti, ka grāmatas ilustrāciju autors bija slavenais latviešu matemātiķis un karikatūrists Romans Vitkovskis, kurš arī 20. gs. 80. gados strādāja turpat.

Pēcis Beisikāns
Fragments no Bruno Martuzāna grāmatas "Kā Pēcis Beisikāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja" (1986) ar Romana Vitkovska ilustrācijām.

Tieši pateicoties šai grāmatai, es spēru pirmos soļus tolaik noslēpumainajā programmēšanas pasaulē. Izmantojot operētājsistēmas MS DOS iebūvēto QBasic programmēšanas valodu, es sāku veidot dažādus eksperimentus, kas mani pamatīgi aizrāva, neskatoties uz to, ka biju mākslas skolas skolēns. Rezultātā tapa daudzas programmiņas, kas ir saglabājušās līdz šodienai – dažādi asprātīgi jautājumu-atbilžu testi, X&0 spēle, kirilika kodu tabulu konvertieris u.c. Diezgan ilgi strādāju pie latviešu valodas deklināciju locītāja, taču to vienā reizē netīšām izdzēsu! Taču pats grandiozākais projekts, ko es uzsāku, bija manas mammas darbavietas – LU Filozofijas un socioloģijas institūta grāmatvedības programmas izstrāde. Tobrīd pati lielākā problēma bija tā, ka savas programmas es nevarēju iedot citiem kā izpildāmus failus. Bet tad es kaut kur uzzināju (nav ne jausmas kur, jo tolaik Latvijā internets mirstīgam cilvēkam vēl nebija pieejams), ka MS QBasic 4.5 komerciālā versija atbalsta EXE failu kompilēšanu – tā man noteikti bija jādabū!

NP Vēzis 1.0
LU Filozofijas un socioloģijas institūta grāmatvedības programma "NP Vēzis 1.0" (1994).

20. gs. 90. gadu sākumā Rīgā sāka parādīties pirmie datorveikali. No tiem visvairāk palikuši atmiņā SWH Datorcentrs (uz Barona un Merķeļa ielas stūra), Computerland (uz Barona un Radio ielas stūra, t.i. LU Ekonomikas fakultātes ēkā) un vēlāk arī VAR (arī uz Barona ielas, Rakstnieku namā). Toreiz šie jaunie veikali likās tik bezgala spoži un vareni, ka pat bija neērti iet iekšā. Tomēr kādā no kautrīgajiem apmeklējumiem pamanīju, ka SWH Datorcentra salonā, vienā no spožajiem stikla stendiem bija izlikts manis kārotais MS QBasic 4.5! Tad pamatojot, ka šāds pirkums ir nepieciešams, lai izstrādātu institūta grāmatvedības programmu, izlūdzos no mammas 60 latus (kas tiem laikiem bija milzu summa) un lepni devos uz SWH Datorcentru šo programmu iegādāties.

Neticamākais ir tas, ka 1994. gadā grāmatvedības programmu es patiešām uzprogrammēju, un tā sekmīgi tika izmantota pat vairākus mēnešus. Galvenie iemesli, kas man lika pārtraukt tās izstrādi, bija tas, ka es nespēju tikt līdzi mūžīgajām izmaiņām grāmatvedības likumdošanā. Tāpat nogurdinoši un laikietilpīgi izrādījās apmācīt grāmatvedi ar to strādāt. Pamatā visi mani garadarbi uz QBasic (vēlāk arī citās valodās) bija radīti, izmantojot uz rakstzīmēm balstīto saskarņu noformēšanas tehniku. Taču, protams, grafiskās saskarnes kā Windows 3.1 likās daudz vizuāli bagātākas un intuitīvākas.

"Rozīšu" vidusskolas beidzamajās klasēs man dikti nepatika ķīmija un es sapņoju, ka varētu izveidot Windows vides lietojumprogrammu, kura spētu aprēķināt ķīmijas formulu vienādojumus (īstenībā šādas lietojumprogrammas tolaik bija pieejamas, taču neaizmirsīsim, ka tāds jēdziens kā "nokačāt" vēl nepsatāvēja). Tādēļ vienīgais prieks, kas atlika, bija Paintā domāt un zīmēt, kāda tā varētu būt. Iespējams, tieši nepatika pret ķīmiju manī aizdedzināja pastiprinātu interesi par lietotāja grafiskajām saskarēm.

NP Super Ķīmiķis 1.0
Lietotāja grafiskā saskarne un darbvirsmas ikona iedomātai lietojumprogrammai "NP Super Ķimiķis 1.0" (1993).

Tajā laikā, bez šaubām, mēs ar mazo brāli caurām dienām spēlējām arī datorspēles (viena no pirmajām, ko atklājām, protams, bija "Solitar", taču vēlāk no paziņām uz disketēm atnesām arī citas, piemēram – "Lemmings", "Golden axe", "Supertetris", "Stunts" u.c.). Tas bija galvenais iemesls mūsu tēvam daudzkārt nožēlot datora iegādi (turklāt viņš pie tā rakstīt netika, jo mēs datoru bijām burtiski okupējuši). Tomēr mūsu kaislība neaprobežojās ar spēļu spēlēšanu vien – mums bija arī sapnis radīt pašiem savu datorspēli. Tādēļ es ķēros klāt un "Paintā" sāku zīmēt skices mūsu iedomātajai datorspēlei "Gorillas". Diemžēl tas tā arī palika sapnis, jo tolaik mums vēl nebija ne vajadzīgās zināšanas, ne iespējas. Tiesa gan (nedaudz atkāpjoties no priekšvēstures) – 2001. līdz 2005. gadam es brīvos brīžos izstrādāju SigmaNet atraktīvo vietni "SigmaNet brīnumzeme", kurā ir divas datorspēles – "dr. Kisperskis" un "Zaļais Bobs" – tur džungļos dzīvo arī mūsu bērnības datorvaronis Gorilla. Savukārt tālāk ir apskatāmi senie 1993. gada zimējumi.

NP Gorilla
Lietotāja grafiskā saskarne iedomātai datorspēlei "Gorilla" (1993).

SKARBIE DEVIŅDESMITIE

Deviņdesmito gadu sākums, kā zināms, bija kolorīts laiks – tas iezīmēja Padomju Savienības sabrukumu, aiz kura dzelzs priekškara atradās daudz mūsu cilvēkiem iekārojami rietumu labumi (tajā skaitā datori). Taču pārmaiņas sevī ietvēra arī ēnas puses. Daudzi lasītāji droši vien nebūs dzirdējuši par "bērnu reketieriem". Tieši no viena tāda mani izglāba mana interese par datoriem un pazīšanās ar datorveikala VAR pārdevēju. "Bērnu reketieri" bija pusaudži trenniņtērpos, kas piesējās par sevi jaunākiem pusaudžiem vai bērniem. Kad reiz devos no skolas uz staciju pa Merķeļa ielu, man tāds pielipa, lai noskaidrotu cik man ir naudas makā.

Viņš man vilkās līdzi kādu kilometru gar Esplanādi un Vērmanes dārzu, un es nevarēju saprast, kā lai no viņa atkratās. Un tad man iešāvās galvā laba doma – es atcerējos Baronielas VAR datorveikalu un pazīstamo pārdevēju. Tad es taktiski izmainīju maršrutu gar šo veikalu. Tajā brīdī, kad kopā gājām garām ieejai, es zibenīgi metos iekšā datorsalona durvīs un vēl atgriežoties varonīgi izkliedzu divus vārdus krieviski (ko šeit nebūtu pieklājīgi pieminēt). Tur pārdevējam izstāstīju, kādā ķezā esmu iekūlies un viņš man piedāvāja pakavēt laiku pie sevis. Mūsdienās liktos pašsaprotami šādā situācijā kādam piezvanīt, tomēr, lai cik tas neliktos dīvaini, toreiz Latvijā vēl mobilie telefoni bija reta parādība. Šķiet, kādu stundu nosēdēju salonā, kur pa otrā stāva logu kopā pētījām ielu, kamēr secinājām, ka varu riskēt tipināt tālāk uz Centrālo staciju. Tur uzvaras priekā nopirku toreiz slaveno tūtiņsaldējumu Pārsla ar šokolādes glazūru un drupinātiem riekstiem virsū!

VĒSTULE

Arvien vairāk iepazīstot jaunās datora sniegtās iespējas, man radās izteikti pastiprināta interese par datormākslu un reizē daudz ar šo jomu saistīti teorētiski jautājumi, kam nevarēju rast atbildes. Tajā pašā 1993. gadā Latvijā sāka iznākt pirmais datortehnoloģiju jomai veltītais žurnāls "DatorTehnika" (no 1996.g. "Datorpasaule", no 2001.g. līdz 2005.g. "E-Pasaule"). Bez šaubām, es kļuvu par tā pastāvīgo abonētāju. Tajos gados stipri saasinājās sabiedrības, mākslas skolotāju un kritiķu diskusijas par jaunās datormākslas izpausmēm, kuras arvien vairāk varēja sastapt ikdienas dzīves telpā. Lieki piebilst, ka es pārstāvēju fronti, kas sajūsminājās par datormākslas attīstību. Attieksme, argumenti un kritika aktīvi pulsēja viedokļu krustugunīs, kamēr es 1995. gadā nolēmu uzrakstīt žurnālam "Dator Tehnika" vēstuli, kurā uzdevu daudzus jautājumus par datormākslas kvalitātēm un perspektīvām. Atbildē man tika paskaidrots, ka redakcija diemžēl nezina nevienu speciālistu, kas par šīm tēmam varētu uzrakstīt.

Tādējādi radās vēsturisks kuriozs, jo pēc septiņiem gadiem, laikaposmā no 2002. - 2005. gadam, tanī pašā žurnālā, es pats atbildēju uz saviem agrāk uzdotajiem jautājumiem, publicējot 18 rakstus par datormākslu. Aplūkotie temati bija lietotāja grafisko saskarņu dizains, Tīkla māksla, Zviedrijas Interaktivitātes institūta darbības apskats, mana maģistratūras diplomdarba "spider_art" koncepcija, ASCII māksla, tīmekļa vietņu grafikas dizains, 3D tērzēšanas lietojumprogrammas, "digitālās skaistules un virtuālie varoņi", "Verdanas fenomens", "DemoScene" animācija, Programmatūras māksla un Dizaina cīņas. Rakstu sēriju bija paredzēts turpināt, taču dažādu iemeslu dēļ žurnāls pārstāja iznākt.

INTERNETS

Runājot par internetu – pirmo reizi es tajā "ieniru" apmēram 1995. gadā, kad tas nesen bija ievilkts Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā. Starp citu, ir diezgan grūti aptvert, ka kopš tā brīža ir pagājuši tikai 20 gadi, kuru laikā milzīgai daļai mūsu planētas iedzīvotāju Internets ir kļuvis bezmaz kā tāda trešā roka, papildu ķermeņa daļa, bez kuras daudzi vienkārši sajuktu prātā.

FSI Web 1995
LU Filozofijas un socioloģijas institūta tīmekļa vietnes pirmais (nepublicētais) varinats (1995).

Toreiz, ne mirkli nedomājot, es izlēmu, ka arī mammas institūtam ir nepieciešams sekot jaunākajām tehnoloģijām un pašmācības ceļā metos izstrādāt tīmekļa vietni. Tolaik tieši bija iznākusi revolucionārā Microsoft operētājsistēma Windows 95 (kuras instalāciju uz kompaktdiskiem aktīvi tirgoja leģendārajā krāmu tirgū "Latgalīte") un, izmantojot Rīgas centrālās stacijas tunelī nopirktu grāmatu par HTML, izveidoju augstāk redzamo garadarbu. Kā redzams, īpašu uzmanību veltīju ikonu izstrādei. Tomēr iznākums, no mūsdienu viedokļa, bija diezgan šausmīgs – gan mākslinieciskās, gan tehniskās realizācijas ziņā. Šis konkrētais variants, protams, netika publicēts.

Siena 1993
Viens no maniem pirmajiem datormākslas darbiem "Siena" (1993). Vizuālo materiālu darbam smēlos ilgus gadus braukājot uz skolu ar elektrisko vilcienu un vērojot skatus aiz loga. Kā redzams, arī Padomju armijas izvešana tolaik vēl ir bijis aktuāls temats.

OTRĀS TŪKSTOŠGADES IZSKAŅĀS

1997. gadā es absolvēju Jaņa Rozentala mākslas vidusskolu. Jāatzīst, ka tolaik attieksme no akadēmisko tēlotājmākslas priekšmetu pasniedzējiem pret datormākslu bija visnotaļ kritiska. Taču, pateicoties dizaina pasniedzēja un toreizējā Rīgas galvenā mākslinieka Ata Lūša akceptam, es un mans klasesbiedrs Edgars Groševs pirmo reizi skolas vēsturē radījām diplomdarbus datorgrafikas tehnikā. Starp citu, diezgan likumsakarīgi Edgars vēlāk Rozentāla mākslas vidusskolā sāka pasniegt datormākslas nodarbības un dara to vēl pat līdz šim brīdim.

Interesanti, ka tajā pašā 1997. gadā es tiku pie pirmā nopietnā komercpasūtījuma – tika noslēgts līgums ar kompāniju "IT Alise" (tagad "Tieto Latvia") par "Lotus Notes" darba uzskaites sistēmas grafisko adaptāciju, kā arī par kompānijas tīmekļa vietnes izstrādi. Tas bija ārkārtīgi nopietni – ar biznesa pasaules garšu, sapulcēm un negulētām naktīm.

IT Alise Web 1997
Kompānijas "IT Alise" tīmekļa vietne (1997-1998).

Pēc "Rozīšiem" iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaingrafikas nodaļā, kur tolaik, iespēju robežās, jau centās sniegt ar datoriem saistītu mākslas izglītību. Tur sagaidīja jauno tehnoloģiju atbalstītāji – pasniedzēji Ojārs Pētersons, Jānis Murovskis, Raitis Šmits u.c. Turklāt es piederu vēl tie tās paaudzes, kam bija laime satikt un mācīties pie toreizējā nodaļas vadītāja, profesora Aleksanda Dembo (1931-1999), kurš uz mani ir atstājis milzīgu, nenovērtējamu iespaidu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja nebūtu vēsturiskie notikumi, kas lielu daļu Eiropas noslēdza padomju režīma izolācijā, tad Dembo vārds mūsdienās būtu rakstāms blakus pasaules izcilāko grafiķu un grafikas dizaineru vārdiem. Nekad neesmu saticis cilvēku, kas ar tādu aizrautību un pārliecību stāstītu par mākslu. Nekad neaizmirsīšu tos daudzos vakarus, kad Dembo mūs – studentus – uzaicināja uz savu darbnīcu Purvciemā un, visiem ēdot līdzpaņemtās kūkas, ar patiesu fanātismu stāstīja par amerikāņu abstrakto ekspresionismu, grafikas dizainu u.c. interesantām tēmām.

Tolaik jau es biju ticis pie savas pirmās automašīnas un Dembo dažkāt mani palūdza viņu aizvest uz mājām. Tā kāda brauciena laikā, īsti nezinot par ko runāt, izstāstīju par ieceri uzrakstīt šo grāmatu. Dembo šī mana ideja likās interesanta un viņš no sirds novēlēja to kādreiz piepildīt. Tajā brīdi pat nespēju iedomāties, ka dažus mēnešus vēlāk viņš aizies aizsaulē, taču šo solījumu visu laiku esmu sajutis kā lielu atbildību gan viņa, gan daudzu citu cilvēku priekšā, kas man dažnedažādos veidos ir palīdzējuši nonākt līdz šī sapņa īstenošanai.

Matīss Kūlis / 09.01.2016.